Valkas novada Centrālajā bibliotēkā no 9. maija līdz 30. jūnijam ir apskatāma izstāde “Eiropas zvaniņi “Sudmaliņu” soļos”. Kolekcijas autore ir Tija Bērtiņa, folkloras kopas “Sudmaliņas” dalībniece. Izstādē izvietoti zvaniņi un citas liecības, kas iegādātas un iegūtas Eiropas Savienības valstīs, kur viņa ir viesojusies kopā ar folkloras kopu.
Tija stāsta, ka zvaniņu kolekcionēšana ir gana populāra to cilvēku vidū, kuri mīl ceļot, un viņa nebūt nav vienīgā zvaniņu kolekcionētāja mūsu novadā. “Manā dzīvē zvaniņi ienāca pavisam nejauši. Tas notika 1993. gadā, kad, atgriežoties no folkloras festivāla Igaunijas pilsētā Viru, kur uzstājos kopā ar folkloras deju kopu “Sudmaliņas”, nopirku nelielu suvenīru atmiņai no šī pasākuma – porcelāna zvaniņu, kas šobrīd diemžēl klusē, jo zvana mēlīte ir pazudusi.
Gadu gaitā jau kļuvis par tradīciju atvest mājās zvaniņu no katra brauciena uz festivālu. Jāteic gan, ka ne vienmēr izdodas to realizēt, jo ir reizes, kad esmu pārņemta ar festivāla labo gaisotni vai festivāla programma ir tik piesātināta, ka aizmirstas palūkoties suvenīru veikala virzienā.
Gadās, ka nevar atrast zvaniņu, tieši saistītu ar festivāla vai pasākuma norises vietu, bet tad noteikti nopērku zvaniņu, kas liecina, ka esmu bijusi tajā vai citā valstī, vai tuvumā esošajā pilsētā. Pirms zvaniņš kļūst par manu īpašumu, veikalā tas cītīgi tiek ieskandināts, un nopirkts, protams, tiek skanīgākais no visa piedāvājuma, jo zvaniņiem “balsis” ir ļoti atšķirīgas, pat, ja tie gatavoti no viena materiāla, piemēram, metāla. Laikam zvaniņu izvēlē esmu “gardēde”, jo ne katrs ieraudzītais zvaniņš uzrunā. Tādēļ mēdz gadīties, ka no ceļojuma atgriežos bez tā.
Lielākā daļa zvaniņu ir atceļojuši no kopīgiem braucieniem kopā ar “Sudmaliņām”, kad festivālos pārstāvam Latviju un vienlaicīgi mūsu pilsētu – Valku. Esmu bijusi festivālos kopā arī ar citiem deju kolektīviem. Grieķijas siltumu baudīju ar tautas deju ansambli “Ieviņa”, nelielu zemestrīci Itālijā piedzīvoju kopā ar Jaunpiebalgas dejotājiem, bet uzstāties amfiteātrī Vislas upes krastā Plockā, Polijā varēju kopā ar “Riedas” dejotājiem. Ikreiz, pārcilājot zvaniņus un notraucot no tiem putekļus, domās atgriežos vietās, no kurienes tie atceļojuši.”
Droši vien katrs ir saskāries ar dzejoļiem, dziesmām, kur minēti zvani, par to likteņiem sacerētas teikas un leģendas. Bibliotēkas krājumā ir informācija un interesanti fakti par zvanu vēsturi, to likteņiem un zvanīšanu. Katoļiem ir skaista leģenda par pirmā zvana rašanos. Bīskaps Paulīns, kurš dzīvojis 5. gs., reiz staigājis pa pļavu un apcerējis sava mūža misiju. No sirds lūdzies, lai Dievs viņam parāda kādu brīnumu, – tā būšot zīme, ka viņš ir uz pareizā ceļa. Piepeši viņš izdzirdējis apbrīnojamas skaņas, kas nākušas no pļavas ziediņiem. Paulīnam nu izgaisušas jebkuras šaubas un pateicībā viņš licis izliet no vara milzīgu ziedu un pakārt to baznīcas korē.
Stāsts, protams, ir brīnišķīgs, bet izdevumā “Mistērija” tiek minēts, ka zvani pastāvējuši daudz senāk, tie rotāja pagānu tempļus, skandēja svētkus un rituālus. Zvaniem bijusi arī signalizācijas funkcija, ar tiem izsludināja darba uzsākšanu un beigšanu, trauksmi, ja tuvojās kāda dabas stihija, ugunsnelaime vai sveša karaspēka uzbrukums. Zvani izmantoti arī par zibens novedējiem. Lietus laikā zvaniķi dežurēja torņos un, tiklīdz parādījās tumši mākoņi, sāka skandināt zvanus. Dažos apgabalos ieviesās pat tāda kā zvaniķu sacensība: zvans, kurš pirmais ieskanējās, skaitījās galvenais un stiprākais cīnītājs pret slikto laiku.
Vēlāk baznīcu zvaniem sāka piedēvēt svinīgi ceremoniālu lomu – tie iezvanīja dievkalpojuma sākumu, atzīmēja reliģiskus svētkus, svarīgus notikumus draudzes locekļu dzīvē, piemēram, kāzas, kā arī izvadīja aizgājējus. Kristietībā zvanu uzskata par ticības simbolu, un tā skaņas vēsta: "Ļaudis, neaizmirstiet Dievu!"
Praktiski visās tautās reiz valdījis uzskats, ka zvanu skaņas aizbiedē velnus, attīra telpu un pat dziedina, jo zvaniem ir dvēsele, ko svētījuši dievišķie aizgādņi. Ja zvanu vajadzēja pārvietot vai uzsliet tornī, darbā iesaistījās ikviens, taču negodīgiem ļaudīm gan bija jāturas pa gabalu, jo no viņu pieskāriena zvans varēja ieplaisāt, saplīst vai pazaudēt balsi. Kristīgās pasaules autoritātes uzskata, ka dziedošā un visuvarenā baznīcas zvanu balss līdzinās eņģeļa balsij. Attīstoties zvanu lējēju meistarībai, baznīcu mēles (zvani) kļuva par īstiem mūzikas instrumentiem: to dažādās balsis dimdināja harmoniskus akordus vai spēja pat atskaņot veselus skaņdarbus. Lējējam bija liels prieks un gandarījums, ja izdevās izliet zvanu ar labu un tīru skaņu. Zvana skaņa atkarīga, pirmkārt, no tā materiāla (cik bronzas sakausējuma sastāvā alvas, cinka, dzelzs), otrkārt, no lieluma un formas. Gadsimtu gaitā zvanu liešanas tehnoloģija izstrādāta līdz pilnībai un katram toņa augstumam un tembram noteikta forma (no tā lieluma un izmēriem nedrīkst novirzīties ne par desmito daļu milimetra). Daudzās pilsētās atskaņo zvanu spēles: Kauņā, Čurļoņa muzeja tornī uz 35 zvaniem (lieti Beļģijā 1935. gadā) atskaņo pat skaņdarbus. Arī Rīgas Pēterbaznīcas tornī XVII un XVIII gs. mijā skanēja 5 lieli un vairāki mazi zvani.
Zvani pārdzīvojuši dažādus laikus, un katram bijis savs likteņstāsts. Latvijā pirmoreiz zvani pieminēti Indriķa hronikā 1209. gadā, stāstot par Jersiku. Arī Rīgai, kā jau katrai kārtīgai viduslaiku pilsētai, bija sava zvanu lietuve. Pirmoreiz oficiāli tā minēta 1588. gadā. Baznīcu zvani bija vērtīgs laupījums svešzemju iekarotājiem, tie ir pārkausēti lielgabalos un dažādos sadzīves priekšmetos (Pēteris Pirmais licis pārliet lielgabalos pustūkstoti baznīcu zvanu, no kuriem liela daļa salaupīta Baltijā).
Informācijas avoti:
Tijas Bērtiņas stāstījums,
http://news.lv/Praktiskais_Latvietis/2003/12/22/zvani-baznicu-tornos
Rjabovs, Aleksejs. Kam skan zvani? // Mistērija, Nr.12 (2016, dec.), 52.-53.lpp.
Informāciju apkopoja Gunita Gendrjuka,
Valkas novada Centrālās bibliotēkas ESIP koordinatore,
tālr. 64723672