O

Šeit atrodamas īsas biogrāfiskas ziņas par novadā pazīstamām personām: rakstniekiem, dzejniekiem, mūziķiem, māksliniekiem, kultūras un izglītības darbiniekiem, zinātniekiem, sportistiem un citiem, kas dzimuši, mācījušies, dzīvojuši vai darbojušies gan Valkā, gan visā vēsturiskā Valkas rajona teritorijā. Klikšķinot uz aktīvās saites, atveras informācija bibliotēkas elektroniskajā katalogā un novadpētniecības datu bāzē.

Dati tiek papildināti. 

Papildu informācija pieejama bibliotēkas novadpētniecības krājumā.

 

 

Jānis Ogsts (1885-?). Dzimis Ērģemes Lejasķuķos. Bijis Kārķu pagasta vecākais. 1949.g. izsūtīts.

 

Kārlis Opmanis (1892-1951) – kapteinis, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris. Dzimis Pedeles pagastā. Mācījies Valkas pilsētas skolā, skolotāju kursos. Dienējis Valkas apriņķa komandantūrā. Ordeni saņēmis par 1919.g. 28.IV cīņām, aizstāvot Valku pret lieliniekiem, kad pēc ievainojuma turpinājis komandēt vienību, atturot ienaidnieka ienākšanu. Paaugstināts par kapteini. Pēc atvaļināšanas beidzis LU matemātikas fakultāti. Bijis skolotājs Valkā un citviet. Cēsu skolotāju institūta direktors, 10. Cēsu aizsargu pulka kultūras nozares vadītājs. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Sarakstījis grāmatas: „Kukaiņi kā lipīgu slimību izplatītāji”, „Dzimtenes mācība”.

 

Rūdolfs Opmanis (1899-1946) – pulkvedis-leitnants. Dzimis Valkā, beidzis Valkas reālskolu. 1919.g. 25.II brīvprātīgi iestājies Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos, dienējis Valmieras kājnieku pulkā. No 1933.g. Armijas štāba Operatīvās daļas nod. priekšnieka palīgs, no 1939.g. – Dienesta nod. priekšnieks. Vācu okupācijas laikā mobilizēts latviešu leģionā. Pēc II pasaules kara darbojies Kurzemes nacionālo partizānu grupā, kritis kaujā. Apbalvots ar vairākiem ordeņiem.

 

Jēkabs Osis (1868-?). 1901.g. nopircis „Kalnpierbes” Omuļu pagastā. I pasaules kara laikā darbojies pagasta valdē, tiesā un bēgļu apgādāšanas komitejā. Pēc kara bijis pagasta valdes priekšsēdētājs. Latvijas un Igaunijas robežu strīdu laikā iestājies par Omuļu pagasta pievienošanu Latvijai, ko arī panācis. No 1919.g. gandrīz bez pārtraukuma darbojies pagasta padomē, valdē un tiesā. Bijis Ērģemes baznīcas padomes loceklis, Valkas piensaimnieku sabiedrības u.c. biedrību biedrs.

 

Unda Ozoliņa (1966). Dzimusi Valkā, mācījusies Valkas 1.vidusskolā. Beigusi Cēsu mūzikas vidusskolu un LU. Strādājusi par vijoles skolotāju Valkas mūzikas skolā, bijusi angļu valodas skolotāja Valkas 1. vidusskolā, „Latvijas – Igaunijas institūta” direktore, LU Valkas filiāles direktore. No 2006.-2009.g. – Valkas pilsētas domes priekšsēdētāja, vēlāk vietniece. Pašlaik Igaunijas-Latvijas-Krievijas pārrobežu sadarbības programmas Eiropas Kaimiņattiecību un partnerības instrumenta 2007.-2013. gadam Apvienotā tehniskā sekretariāta vadītāja.

 

Dāvis Ozoliņš (1856-1916) – folklorists. Dzimis Bilskas pagasta „Bānūžos”. Mācījies Mālavas skolā (1868-71), viņa pirmais skolotājs bijis J.Grestes tēvs Jēkabs. Pēc mācībām Smiltenes draudzes skolā (1871-74) 2 gadus izglītojies Valkas skolotāju seminārā pie Ā.Tērauda. Strādājis par skolotāju. Aktīvi organizējis sabiedrisko dzīvi Apē – rīkojis koncertus, teātra izrādes. Jaunrozē izveidojis plašu bibliotēku un parku pie skolas (nepieciešamās zināšanas guvis, mācoties Valkā, kā arī praktizējoties Smiltenes mācītājmuižas dārzniecībā). Savācis folkloras un etnogrāfijas materiālus 35 sējumiem (daudzi gājuši bojā I pasaules kara laikā).

 

Jānis Ozoliņš (1883-1941). I pasaules kara laikā – bēgļu organizāciju pilnvarnieks. Pēc Latvijas Valsts nodibināšanās – Valmieras apriņķa priekšnieks. Piedalījies Ziemeļlatvijas atbrīvošanā. 1919.g. iecelts par Valkas apriņķa priekšnieku. Aizstāvējis igauņu okupēto latviešu intereses Ziemeļlatvijā. 1920.g. iecelts par Latvijas vicekonsulu igauņu Valkā, kur darbojies arī vairākās biedrībās un laikrakstos. Vēlāk – Latvijas dzelzceļu policijas priekšnieks. Apcietināts 1940.g. 25.septembrī, piespriests nāvessods nošaujot.

 

Juris Ozoliņš (1865-?). No 1925.g. 7.XI līdz 1931.g. 1.II bijis Valkas apriņķa priekšnieks un aizsargu pulka komandieris.

 

Kārlis Aleksandrs Ozoliņš (1882-1960). Bijis tautskolotājs Lugažu draudzes skolā (1903-06), vienu gadu strādājis Smiltenes pilsētas skolā. No 1915.-1917.g. strādājis tirdzniecības skolā Valkā, vadījis arī tautskolu lietas Valkas apriņķī. 1917.-1918.g. – Valkas pilsētas galva. 1920.g. iecelts par Valkas tautskolu inspektoru, bijis skolotājs Valkas vidusskolā. Vēlāk bijis Izglītības ministrijas skolu departamenta direktors. Pēc II Pasaules kara bijis skolotājs Rīgā. Sarakstījis grāmatu „Valkas-Valmieras skolotāju semināra vēsture” u.c.

 

Ojārs Ozoliņš (1929-2014) – latviešu senvēstures pētnieks. Valkā dzīvojis bērnības gados.

 

Pēteris Ludvigs Ozoliņš (1907-1980) – dzejnieks. Dzimis Zvārtavas pagasta „Birzniekos”. Padomju gados piedalījies pretošanās kustībā, 1972.g. arestēts par pretpadomju darbību. Dzejoļi iznīcināti. Aizsūtīts uz stingrā režīma nometni Baraševu Mordovijā, kur turpinājis rakstīt dzeju. Latvijā atgriezies ar sagrautu veselību. Pirmie dzejoļi publicēti tikai Latvijas brīvvalsts laikā.

Veltījums Pēterim Ludvigam Ozoliņam (2012) (PDF)

 

Valdemārs Ozoliņš (1878-?). Dzimis Zvārtavas pagastā. Mācījies Zvārtavas un Luturu pagastskolā. Bijis Rīgas J.Cimzes pamatskolas pārzinis. Kameras latviešu valodas pareizrakstības komisijas, latviešu valodas mācību grāmatu vērtēšanas komisijas loceklis. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

 

Alfrēds Ozols (1890-1928). No 1917.-1918.g. bijis mācītājs Lugažos.

 

Auseklis Ozols (1941) – gleznotājs. Dzimis Strenčos. Mācījies Ņūdžersijā, Pensilvānijā un Templā. Strādājis par pedagogu, bijis Ņūorleānas MA direktors. Kopš 1969.g. piedalās izstādēs. Darbojas portreta žanrā, darinājis arī sienu gleznojumus.

 

Kārlis Valdemārs Ozols (1885-?). Beidzis Valkas pilsētas skolu. Bijis Smiltenes galvas biedrs, patērētāju biedrības valdes loceklis. Aktīvi darbojies Smiltenes kopdarbības organizācijās.

 

Oļģerts Ozols (1914-1976) – inženieris, tehnikas zinātņu doktors. No 1926.-28.g. mācījies Plāņu pagasta Sarkaņu pagastskolā. Studējis mehāniku LU. No 1944.g. LLA mācībspēks. Padomju vara neatzina vācu varas izdotus diplomus, tādēļ 1948.g. atkārtoti aizstāvējis diplomprojektu LVU. Bijis LLA Lauksaimniecības mehanizācijas fakultātes dekāns, mācību prorektors, rektors, profesors. Nozīmīgi pētījumi mašīnu konstruēšanas teorijā, par ko 1976.g. saņēmis LPSR Valsts prēmiju.