06.11.2019
Kārļa Skalbes sirdsvārdi Valkai

7. novembris ir latviešu sirsnīgākā dzejnieka un pasaku meistara Kārļa Skalbes 140. dzimšanas diena. Skalbe bijis viens no Latvijas valsts veidotājiem, un vairāki viņa mūža gadi saistīti arī ar Valku. Tāpēc Latvijas dzimšanas dienas mēnesī bibliotēkas novadpētniecības stendā skatāma izstāde “KĀRLIS SKALBE. Rakstnieka sirdsvārdi VALKAI”.

 

Kārlis Skalbe kopā ar citiem laikraksta “Līdums” redakcijas ļaudīm Valkā ieradās 1915. gada augustā, bēgot no vācu karaspēka lielā uzbrukuma. 24. augustā iznāk “Līduma” pirmais numurs Valkā.

 

Vēlākos gados “Kārlis uzmirdz kā saules stars drīz te, drīz tur – Valkā, Rīgā, Pēterpilī un atkal Valkā” (tā Inguna Bauere savā romānā “Lizete, dzejniekam lemtā”).

 

1917. gadā kā Nacionālās Padomes sekretārs Skalbe Valkā raksta uzsaukumu “Visiem latviešiem” ar pirmo Latvijas brīvības deklarāciju. 1918. gadā viņš kopā ar Kroderu Valkā vada mēnešrakstu "Jaunā Latvija". Žurnālā ievietoti daudzi skaisti un vērtīgi raksti, kā arī dzejoļi.

 

Kādā publikācijā Skalbe raksta: “Valkā nav vairāk par 10000 latviešu, bet garīgā ziņā tā nestāv pakaļ Jelgavai, kura atrodas bagāto Kurzemes lauku vidū”. Pie šāda novērtējuma viņš nonācis tāpēc, ka uz Teodora Zeiferta lekcijām par latviešu rakstniecību, kas lasītas kultūras svētkos Valkā, ieradies neticami liels skaits klausītāju. Cik – to varēsiet uzzināt, iepazīstoties ar izstādes materiāliem. Tāpat uzzināsiet arī, kā Skalbi raksturojis Ādolfs Erss un kura bija dzejnieka iemīļotā dziesma, kas dziedāta, pulcējoties tuvējos Ruķeļos pie viesmīlīgā saimnieka Pavloviča. Šeit, protams, izlasīsiet arī Skalbes rakstītos skaistos vārdus par Latvijas Betlēmi – mazo, nabadzīgo Valku.

 

Izstāde apskatāma līdz 30. novembrim.

 

Latvijas svētku mēnesī – fragments no Kārļa Skalbes "Mazajām piezīmēm", kas publicētas 1918. gada 1. decembra “Jaunākajās Ziņas”:

 

“Mūsu jaunā brīvība mums atnāca kā svētvakars, kas ienes namā mieru un gaismu.

Nu jau ir pagājušas desmit dienas, bet šis klusums turpinās..

Vai mums vēl arvienu ir svētvakars?

Šim klusumam jātop par gavilējošu svētdienu!

..Ir vajadzīgs cits liesmojums, – kas mūs nes lielā radīšanas darbā.. Bet tik lēni Rīga atdzīvojas no sava pamiršanas stāvokļa, kādā viņa bij nonākusi zem vācu varas.

Rīgai jātop par Latvijas sirdi! Bet sakiet, vai mēs paši neesam pazaudējuši sirdi šai apburtā pilsētā, kura vēl nav atsvabinājusies no lietuvēna varas?

Kad es priekš diviem mēnešiem atbraucu Rīgā, es visur uz ielas dzirdēju runājam tikai vāciski..

Es nevarēju noskumt, es tikai brīnījos par tautu, kura tik ātri spēj sevi aizmirst.

Lietuvēna roka vēl guļ Rīgai uz krūtīm.

Un cik savādi : miesa atdzīvojas ātrāk kā sirds. Valkā agrāk plivinājās nacionālais karogs kā Rīgā..

Mēs še esam palikuši par sīkpilsoņiem un sava kakta iedzīvotājiem, bet mums jātop par pilsoņiem un kareivjiem..

Cits liesmojums mums ir vajadzīgs, ja mēs gribam tapt par neatkarīgu nacionālu valsti. Mēs esam atraduši platformu priekš vienošanās, bet mūs sakausēs un nesīs tāda liesma, kura dzimst katrā tautā, stundās, kad liktenis pieklauvē pie viņas durvīm.”

Rakstam vēl nav pievienoti komentāri.