Grāmatas “Atgriešanās Eiropā Latvijas prezidentu, premjerministru, ministru un diplomātu esejās” izstāde Valkas novada Centrālajā bibliotēkā no 1.oktobra līdz 15. oktobrim.

Valkas novada Centrālajā bibliotēkā aicinām iepazīties  un izlasīt grāmatu “Atgriešanās Eiropā 1990-2015. No starptautiskās atzīšanas līdz pirmajai prezidentūrai Eiropas Savienībā”. Grāmatu sastādījusi Kristīne Kozlova. Šajā grāmatā apkopoti daudzu mūsdienu Latvijas ārpolitikas pamatlicēju un veidotāju – prezidentu, premjerministru, ministru un augstāko valsts diplomātu – esejas.

Pēdējo 25 gadu laikā mūsu valsts ir strauji pārtapusi no padomju Latvijas par modernu, eiropeisku Latviju; no valsts, kura pēc 50 PSRS sastāvā pavadītiem gadiem bija paguvusi Eiropā ieslīgt aizmirstībā, nu kļuvusi par neatkarīgu līdzdalībnieci divu drošības jomā un ekonomikā globāli spēcīgāko spēlētāju NATO un Eiropas Savienības – sastāvā.

No valsts, uz kuru 90. gadu sākumā un vidū Eiropa vēl raudzījās kā uz rūpju bērnu daudzās jomās, Latvija kopā ar pārējām Baltijas valstīm, Poliju, Ziemeļvalstīm un Vāciju šobrīd iekļaujas Eiropas progresīvi domājošo un aktīvo valstu vidū, kas vēlas redzēt Eiropu kā dinamisku, attīstītu un spēcīgu globālu spēlētāju.

Sakām paldies Lauku bibliotēku atbalsta biedrībai par šīs nozīmīgās grāmatas dāvinājumu Valkas bibliotēkai.

Neliels ieskats  grāmatā

Māris Riekstiņš

No Atjaunotās Latvijas ārpolitikas pirmsākumiem Pārskatot Ārlietu ministrijas arhīva materiālus par periodu pēc valsts neatkarības atgūšanas un starptautiskās atzīšanas 1991. gada augustā un septembrī, redzams, ka ministrijas vadība ārpolitisko prioritāšu izstrādē iesaistīja gan tolaik vēl nelielo darbinieku skaitu Rīgā, gan Latvijas diplomātiskos pārstāvjus ārvalstīs. Sarežģītākais uzdevums bija sabalansēt vēlmi pēc iespējas ātrāk “tuvināties  Eiropai”, tādējādi stiprinot valsts neatkarību, no vienas puses, ar realitātē joprojām pastāvošo ciešo saiti ar Krieviju un citām bijušās PSRS valstīm, no otras puses.

Tika identificēti ārējie šķēršļi, kā būtiskākie Krievijas aizvien pieaugošā vēlme iejaukties un ietekmēt Baltijas valstu iekšējos reformu procesus un mēģinājumi saglabāt šīs valstis savā ietekmes sfērā, kā arī Rietumu piesardzība, kas sakņojās pārliecības trūkumā par demokrātisko reformu ilgtspēju Centrāleiropas, Austrumeiropas, kā arī Baltijas valstīs. Netrūka arī iekšējo, par būtiskāko var uzskatīt Latvijas ārkārtīgi mainīgo politisko vidi – laika posmā no 1992. līdz 2002. gadam Latvijā nomainījās desmit (!) valdības. Lai gan visā šajā periodā izdevās nodrošināt svarīgāko ārpolitisko mērķu stabilitāti, biežas politiskās maiņas radīja pietiekami daudz neskaidrību – arī mūsu ārvalstu partneriem, tāpat tas radīja papildu slodzi un atbildību valsts ierēdniecībai.

Valdis Birkavs  

Mērķi,  ilūzijas, taktika un izšķirošā saruna Tas miglainais priekšstats, kāds Latvijā valdīja Par Eiropas Kopienu (vēlāk Eiropas Savienību), ir salīdzināms tikai ar paradīzi. Atšķirība vien tā, ka par paradīzi neviens neko nevarēja pastāstīt, jo nebija no tās atgriezies. Tukšie padomju veikalu plaukti Rietumu pārpilnību pārvērta par Ēdenes dārzu. Lozungs “kaut basām kājām, bet brīvībā” prezumēja iespēju beidzot tikt pie labām kurpēm.

Sabiedrības materiālā un ideoloģiskā noslāņošanās kļuva arvien lielāka. Politiskās partijas kā varas iegūšanas instrumenti kļuva pievilcīgas savtīgiem cilvēkiem, karjeristiem un pašlabuma meklētājiem. Tomēr mērķis iestāties Eiropas Savienībā un NATO ne brīdi netika apšaubīts.

Latvijas eksperti sagatavoja karti, kurā bija atzīmēti visi mūsu valsts teritorijā dislocētie militārie objekti, tā salīdzināma ar karti ar sašautu mērķi – Rīga šajā kartē bija desmitnieks, bet ložu trāpījumus izklaidus varēja redzēt visos Latvijas novados.

1995.gada 10. februāra rītā Martinesa kungs kopā ar lielu Latvijas delegāciju, piedalījās Latvijas uzņemšanas Eiropas Padomē oficiālajā ceremonijā. Notikums Latvijas nākotnei bija ārkārtīgi nozīmīgs, tāpēc lielo Latvijas delegāciju vadīja Ministru prezidents Māris Gailis. Bija atslēgtas vēl vienas durvis. Gribot negribot, prātā nāca doma par citām durvīm, kuru atslēgas vēl būs jāiegūst, - Pasaules Tirdzniecības organizācija (PTO), Eiropas Savienība, NATO…

NATO.  No ilūzijā līdz cerībām. No cerībām līdz solījumiem. Ārpolitisko akcentu maiņa

1999. gada pavasarī Vašingtonā NATO vadītāju sanāksmē Alianse piedāvāja izstrādāt ikgadējo Rīcības plānu dalībai NATO, kas atspoguļotu sagatavošanas procesu un pasākumus dalībai Aliansē. Šis lēmums kliedēja miglu, kurā tinās vārdi ”NATO paliek atvērta organizācija” vai “valstu ģeogrāfiskais izvietojums nenosaka to iespējas būt uzaicinātam NATO” u. tml. Mēs saņēmām tiešu uzdevumu – gatavoties dalībai.

Latvija ieguva prezidenti, kura spoži pabeidza sava priekšgājēja Gunta Ulmaņa, “Latvijas ceļa”, Latvijas Zemnieku savienības un citu valdības koalīcijas partneru iesākto Latvijas gājumu uz ES un NATO. Tikai žēl, ka tagad neviena partija, neviena valdība vairs nav spējusi izvirzīt tādus mērķus uzņemties tādu misiju, kas spētu apvienot mūsu sašķelto sabiedrību un atrisināt tās problēmas, kuras palikušas pēc mums un gruzd, uzliesmojot pi katra spēcīgāka vēja.

Solvita Harbaceviča  min: domājot par Latviju ES dalībvalsts statusā, bija jāievēro atziņa, ka iestāšanās Eiropas Savienībā ietekmē it visas valsts varas īstenošanas sfēras – likumdevēju, jo tagad līdztekus Saeimas pieņemtiem likumiem pastāv ES institūciju pieņemti akti, kuri (kā regulas) ir ne vien tieši piemērojami Latvijas tiesību sistēmā, bet ņemot vērā ES tiesību pārākuma principu, ir arī apveltīti ar augstāku juridisko spēku nekā nacionālo institūciju pieņemtie akti; izpildvaru, kuras pienākumi un relatīvā ietekme paplašinās, piedaloties lēmumu pieņemšanas un likumdošanas procesos ES līmenī; tiesu varu , kurai nu ir jāīsteno ne vien Saeimas un Ministru kabineta izdotie tiesību akti, bet arī tieši piemērojamie ES tiesību akti. Turklāt tiesu vara bieži saskaras ar situācijām, kad, risinot konfliktu, interpretējot tiesību normu, tai ir jāatpazīst situācijas, kuras jāanalizē tieši no ES tiesību viedokļa.

Grāmata ir veltījums visiem Latvijas cilvēkiem – tiem, kas piedzīvoja pirmskara un pēc kara Latviju; tiem, kas dzīvoja padomju Latvijā; tiem, kas piedzima jau pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas demokrātiskā, eiropeiskā Latvijā – paaudzei, kurai stāsti par padomju laikiem ir tāds pats mīts kā stāsti par pirmskara Latviju. Tā ir grāmata esošajām un visām nākamajām Latvijas paaudzēm.