No 16. maija līdz 10. jūnijam novadpētniecības stendā aplūkojama izstāde “Latvijas Valka”. Tajā veltījumi pilsētai dzejā un prozā. “Cik savādi! Nevienam nenāks prātā runāt un rakstīt par Latvijas Rīgu, Latvijas Liepāju, Latvijas Jelgavu. Minot šīs pilsētas, mēs arī bez Latvijas nosaukumiem atzīsim tās par savām. Valka šai ziņā ir izņēmums. Pēc Valkas sadalīšanas starp Latviju un Igauniju, Latvijai piešķirtā daļa ir tapusi par Latvijas Valku,” 1924. gadā rakstījis Aleksandrs Upītis ciklā “Pa Latviju”.
Skaistas rindas mūsu pilsētai veltījuši pazīstamie rakstnieki Kārlis Skalbe un Edvarts Virza, Ādolfs Erss un Jēkabs Janševskis. Izstādē atradīsiet arī Vitālija Lozdas, Artura Gobas un citu autoru rakstītos vārdus Valkai. Kā atzinis šobrīd Valkā dzīvojošais literāts Normunds Rudzītis: “Valkas vide veicina radošu izdomu un rakstīšanu.”
Savulaik rakstnieks Kārlis Students rakstījis: “Ak, mīļā, vecā Valka, mana jaunības ilgu un sapņu pilsēta! ..Valka – mans jaunības šūpulis. Cik daudz gaišu jausmu, saldu cerību bija toreiz dienu pelēkos vējos, kādas ilgas toreiz spārnoja domas..”
Daudzi rakstnieki Valkā ieradās, sākoties Pirmajam pasaules karam. Tolaik Valka izveidojās par ievērojamu Latvijas sabiedriskās dzīves centru. Interesantas ainas var iztēloties, lasot Ādolfa Ersa atmiņas par “Semināra ielas namiņu, kas nebija lielāks par pasakas mājiņu uz vistas kājas un kura logi bija tik zemi, ka gultā gulēdams varēju redzēt garām aizejot Pāvila Rozīša augstu celtās kājas, te pat Virzam bija jānoliecas pie rūts, lai zem delnas redzētu, vai esmu mājās.. Antons Austriņš toreiz bija tik garš, ka manā istabā tikko nemetās pie griestiem. Man reiz bija tapt bārddzinim un viņa vaigus gludināt. Toreiz posāmies uz kādu ballīti Ruķeļos, kur ieradīšoties arī Kārlis Ulmanis. Iedami turpu labā pulciņā, kuru atdzīvināja Skalbe ar vienmēr interesantām politiskām sarunām, tiešām satikām arī Ulmani..”
Paklusām sākās runas par valsts dibināšanu, šo domu pirmie pauda Edvarts Virza un Kārlis Skalbe, kurš vēlāk rakstīja: “Vislatviskākā pilsēta tomēr ir mūsu Valka. Viss lielais nacionālo cīņu laiks še uzplaukst dzīvā darbā. Tas skan cauri visām ielām, kā tālu dimdošu soļu atbalss. Tur ir “Varoņu iela”, “Beverīnas iela”, “Tālavas iela”... Neatkarīgās Latvijas zvaigzne uzlēca Valkā.” Savukārt Virza 1918. gada dzejojumā rakstījis:
“..nu atnests esmu es
Kur Valka klusi snauž pie rāmās Pedeles.”
Izstāde varētu celt valcēniešu pašapziņu. Tā ir kā atgādinājums par to, kādi lieli darbi šeit darīti, kādi cilvēki šeit dzīvojuši un smēlušies iedvesmu savām grāmatām. Kārlis Students atmiņās par Valku rakstījis: “Kā vareni vējdzirnavu spārni griežas dzīve.” Šīs vecās dzirnavas maļ mūsu likteni, vēji aizpūš mūs pasaulē, bet vienmēr gaida atgriežamies mājās – mūsu pilsētā Valkā.
