Kā ik gadu 9. maijā atzīmējam Eiropas dienu, kas veltīta mieram un vienotībai Eiropā. Šajā datumā tiek atzīmēta nu jau vēsturē iegājušās Šūmana deklarācijas gadadiena. Francijas ārlietu ministrs Robērs Šūmans 1950. gada 9. maijā Parīzē teica runu, kurā ierosināja Eiropā ieviest jaunu politiskās sadarbības veidu, kas padarītu karu starp Eiropas valstīm neiedomājamu. Viņa ideja bija tāda, ka jāizveido Eiropas institūcija, kas apvienotu un pārraudzītu ogļu un tērauda ražošanu. Nebija pagājis ne gads, kad tika parakstīts līgums par šādas institūcijas izveidi. Šūmana priekšlikumu uzskata par pašreizējās Eiropas Savienības pirmsākumu.

Šogad maijā aprit 15 gadi kopš Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā. Jurists un politologs Egils Levits saka:

“… cilvēku dzīvē 15 gadi ir daudz, valsts dzīvē tas, protams, nav tik daudz. Līdz 2004. gadam bijām transformācijas valsts, kura ekonomiski, politiski, sabiedriski atradās pārejas situācijā no postpadomju telpas uz Rietumu. Ar iestāšanos Eiropas Savienībā šis process tika formāli pabeigts, un mēs tagad esam Rietumu valsts un kultūras telpas integrāla sastāvdaļa ar visām no tā izrietošām konsekvencēm. Tas ir ļoti liels panākums. Latvija ir apradusi un apzinājusies, ka tā ir līdzvērtīga Eiropas Savienības sastāvdaļa.

 …Lai arī ekonomiskie rādītāji ir diezgan zemi, mūsu izaugsme pēdējos 15 gados ir virs vidējā Eiropas Savienībā. Beidzamajos gados tā ir krietni straujāka nekā citviet. Starplaikā dubultdziļi ekonomiskos rādītājus ietekmēja krīze, kas nāca nevis no ārpuses, bet mūsu pašu pirmskrīzes muļķīgās valdības politikas dēļ, ko raksturoja sauklis «gāzi grīdā». Līdz ar to mūsu kritums bija dubultīgs. Ja politika būtu saprātīgāka, tā nenotiktu. Neraugoties uz visu to, mūsu izaugsme, ieskaitot krīzi, bijusi straujāka nekā vidēji Eiropā. Tādēļ mūsu vidējais ekonomiskais attīstības līmenis lēnām tuvojas Eiropas vidējam, nevis priekšgalā esošajām valstīm.

 …Eiropas neapzināšanās ir mīnuss Latvijas attīstībā. Tas skaidri jāsaka, jo mazāk mēs apzināsimies mūsu objektīvo un reālo iesaisti Eiropas Savienībā, jo lēnāka būs attīstība.

 …Jāapzinās, ka tas, ko mēs darām šeit, Valmierā vai Valkā, ir eiropeiski un ietekmē Eiropu. Tas, ko cilvēki dara Somijas ziemeļos vai Valensijā Spānijā, ir Eiropā. Valmieras rīcība ir Eiropas rīcība, un tas jāapzinās un attiecīgi jāņem vērā savā rīcībā.

 …Domāt, ka esam kaut kur tālu, ir tipiski Eiropas Savienības jaunajām dalībvalstīm, šī lielā reģiona īpatnība ir problemātiska. Viens francūzis mazā ciematiņā nekad neteiktu, ka Eiropa ir tālu. Jāmaina domāšana.

 …Labumu apgūšanā esam diezgan iemanījušies, tas, protams, ir pozitīvi vērtējams. Taču labumu apgūšana Eiropas ilgtermiņa politikā ir domāta kā iesākuma palīdzība. Zināms, ka nākamā gadu desmitā palīdzība samazināsies, jo mūsu līmenis Eiropas kontekstā paaugstinās. Tas ir objektīvi. Nākamo 15 gadu laikā mūsu devumam jābūt līdzsvarā ar to, ko esam saņēmuši no Eiropas. Vienlaikus Eiropa sagaida, ka mēs uzņemamies lielāku līdzatbildību par visu ES darbību, tās likteni un virzību. Sākumā kā vājākiem partneriem tā mums palīdzēja. Bet mēs nedrīkstam ieslīgt visu laiku šādā situācijā, ka sevi uzskatām par ilgstoši vājākiem partneriem, kuriem tikai pienākas palīdzība, un pretim nedodam neko.”

Informācija no News.lv/Bauskas_Dzive

Attēls:www.dzirkstele.lv