Dzirdamas pretrunīgas domas par Valentīna dienas iedzīvināšanu, pielāgošanu un atzīmēšanu mūsu zemē. Varam, protams, ignorēt mūsu mentalitātei neraksturīgos svētkus, bet varam arī latviskajā zemē un dabas krāsu gammā ievilkt kādu spilgtāku toni, kļūt nedaudz atvērtāki, sentimentālāki un brīvāki jūtu izpausmē. Jādomā, šāda diena liek cilvēkiem vairāk parūpēties par saviem mīļotajiem un iepriecināt viņus vai arī dod mazu mājienu, ka nav vajadzīgas kādas īpašas dienas, lai atcerētos par saviem mīļotajiem biežāk.

Šajā dienā:

• Sūta apsveikuma kartītes kā mīlestības vai pieķeršanās apliecinājumu. Vecākais zināmais apsveikums Valentīna dienā atrodas Londonā, Britu muzejā. Tā ir poēma, ko 1415. gadā Orleānas hercogs Šarls rakstījis sievai.
• Dāvina cits citam saldumus, ziedus un citus mīļus niekus.
• Tiek pasniegtas sarkanas rozes, jo Valentīna dienas simbols skaitās sarkanās rozes, kuras saskaņā ar antīku leģendu parādījās, pateicoties grieķu mīlestības un skaistuma dievietei Afrodītei. Afrodīte, steidzoties pie sava mīļotā Adonīda, uzkāpa uz baltu rožu krūma, un viņas dievīgās asinis pārvērta baltās rozes par sarkanām.
• Tiek sūtītas anonīmi vēstījumi – apsveikuma kartītes, bez atpakaļ adreses. Visbiežāk uz kartītēm attēlo sirdis, amorus un citu simboliku, ko mēdz saistīt ar mīlestību. Viens no svarīgākajiem Valentīndienas vēstnešiem ir Amors - mūžam nepieaugušais, valšķīgais, apaļais zēns ar loku un bultām, kā arī vēl šādu tādu aprīkojumu, piemēram, pirmo skūpstu medus burciņu.

Starp citu, Amoram visbiežāk nav laika tēmēt un trāpīt pareizajās sirdīs, tāpēc pat Olimpā pēc viņa parādīšanās iestājies morālais haoss. Amora vectētiņš Zevs to nojautis jau pirms mazdēla dzimšanas un ieteicis savai meitai Afrodītei mazuli jau laikus apklusināt. Viņa to nav spējusi, un drīz vien pasaulei nācies atzīt bezspēcību šo bultu priekšā. Apšaubīt sārtvaidža zēna ieroču spēku arī neiesaka, jo Amors spēj būt izsmalcināti atriebīgs. Vēl šodien stāsta leģendu par Apollonu, kas reiz atļāvies pasmīnēt par Amora bultām, nezinādams, ka ir arī tādas, kas izraisa riebumu un bailes. Ļaunatminīgais nerātnelis tieši to raidījis Apollona mīļotās Dafnes sirdī.

Amors nerēķinās ar laulības saitēm, nesodīts sarīko neģēlības un jucekli. Kas tikušies ar Amoru, zina, cik lēni dzīst ievainojumi pēc tā bultām, un tomēr arvien no jauna pēc tām ilgojas.

Uzskata, ka svētais Valentīns ir visu mīlētāju aizbildnis. Valentīna dienas izcelsme, kā arī ziņas par Svēto Valentīnu ir visai neskaidras un neprecīzas, tomēr zināms, ka šī diena apvieno gan Senās Romas, gan kristīgās pasaules tradīcijas.

Kas ir bijis Svētais Valentīns?

Par Valentīna dienas svinēšanu spēkā ir vairākas leģendas:

• Viena no tām vēsta – mūsu ēras 3. gadsimtā imperators Klaudijs II secinājis, ka neprecēti vīrieši ir labāki karotāji nekā tie, kuriem ir sieva un ģimene, tāpēc viņš aizliedzis jauniem, neprecētiem vīriešiem precēties. Savukārt Senās Romas priesteris turpinājis slepus laulāt iemīlējušos pārus. Kad šī nepakļaušanās atklāta, Klaudijs piespriedis Valentīnam nāvessodu.
• Cita leģenda vēsta, ka cietumā ieslodzītajam priesterim esot ļauts satikties ar kādu jaunu meiteni, iespējams, cietuma uzrauga meitu, kurā Valentīns iemīlējies. Pirms nāves viņš atstājis mīļotajai vēstuli, ko parakstījis ar vārdiem "Tavs Valentīns" – frāzi, kas tiek lietota kā paraksts Valentīna dienas apsveikumiem līdz pat mūsu dienām.
• Bet varbūt, Valentīnu sodīja par mēģinājumu sarīkot kristiešu bēgšanu no romiešu cietumiem. Kā zināms, savulaik Romā kristiešus nežēlīgi vajāja un spīdzināja.
• Valentīna diena radusies no pagāniskā festivāla Lupercalia – auglības un ražības svētkiem, ko svinējuši par godu Faunam, Senās Romas zemkopības dievam, un Romas dibinātājiem Romulam un Remam. Svētkos radusies arī tradīcija, kad Romas jaunavas ievietojušas zīmītes ar saviem vārdiem lielā urnā, bet katrs neprecētais vīrs izvilcis no urnas zīmīti, un tā izveidojies pāris nākamajam gadam. Šie nejaušie pāri bieži arī precējušies. 498. gadā pāvests Gelasijs pasludinājis 14. februāri par Svētā Valentīna dienu. Romiešu pāru loteriju pasludināja par nekristīgu un aizliedza ar likumu.

Frančeska Kirke ir teikusi, ka viņai mīlestību gribas salīdzināt ar amerikāņu kalniņiem – bailīga vērošana no malas, kas mijas ar skaudību par uzdrošināšanos, izšķiršanās iekāpt, galvu reibinoša, bailīga un aizrautīga ļaušanās pacelties, tad kritiens, kur sajūsma mijas ar izbīli, tad vēl un vēl, līdz līkne augšup lejup apstājas un tu izkāp drebošām kājām, lai atrastos horizontālā plaknē, viss beidzies, tu nezini, vai nožēlot vai atviegloti uzelpot, vai iekāpt vēlreiz… Tā pati ģeometriskā figūra… › mīlestība.

Ja arī Tevi ar mīlestību saista šādas asociācijas un izjūtas un tās gribas piedzīvot vēl un vēl, tad piedalies Valkas bibliotēkas rīkotajā akcijā “Valentīna pārsteigums…” Atnāc uz bibliotēku un nejauši “izvēlies” kādu no jaunākajiem mīlestības romāniem. Pozitīvs un emociju bagāts vakars – garantēts!